Pirmais iespaids - kā kādreiz populārais Žirinovska video. Tikai Žiriks gānījās uz Džordžu Bušu, bet Godža uz Latvijas ekoloģiskajiem odiem.

Mans komentārs attiecībā uz video tūrisma sadaļu. Partiju apvienības varētu sanākt kopā un tad izlemt, vai tūrisms ir jāattīsta (kā to grib Šlesers), jeb te nav ko attīstīt (kā to saka Godmanis). Savādāk, maigi sakot, muļķīgi izskatās.

Ja jautājat man, lūk mans viedoklis. Pirmkārt - cilvēkam, kas neko nedara, nevajadzētu būt tiesībām aizrādīt cilvēkam, kas kaut ko dara. Zelta likums. Ja esi pesimists un tev neliekas, ka tur kaut kas sanāks, esi tik laipns un turi muti. Paej malā un ļauj strādāt tam, kuram ir pozitīvāks viedoklis. No nestrādāšanas nevienam labāk nepaliks.

Ja Godmanim ir interese tikai sērfot, braukt ar ūdensslēpēm un nirt, tas nenozīmē, ka pārējiem ceļotājiem ir tieši tādas pašas intereses. Latvijā ir, piemēram, Karostas cietums, kur gan nevar ne sērfot, ne nirt, bet kas tomēr interesē cilvēkus ar savu vēsturi, atraktīvo priekšnesumu, viesnīcu un spokiem. Un Latvijā ir iespējams izveidot vēl daudzus tūrisma objektus. Vienīgais ieteikums - mazāk klausīt Godmani, vairāk strādāt.

Un tas attiecas uz jebkuru nozari. Te būs vēl viens zelta likums. Angliski šoreiz, jo latviski ne pārāk labi tulkojas - “You can make excuses or you can make money, but you can’t make both.”

Lai veicas!

Problēma Nr.2: “Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāve spiesta atzīt, ka cīņā ar bīstamā produkta plašo izplatību dienests ir bezspēcīgs: “Mums nav kapacitātes dienestam, lai mēs varētu iet un baudīt, kas tiek piedāvāts interneta veikalos.”"

Tas viss no LNT sižeta via TVNET.

Es vienmēr esmu teicis, ka dzīve ir daudz vienkāršāka, nekā sākotnēji izliekas. Vajag tikai mazliet padomāt. Ja ar padomāšanu neveicas, var samaksāt kādam konsultantam, kam domāšana un risinājumu atrašana ir darbs.

Bet par problēmu, ka nav laika iet skatīties, kas tiek piedāvāts interneta veikalos, te būs mana īsā pamācība, kā problēmu atrisināt.

1. Nevajag skatīties, “kas tiek pārdots interneta veikalos”. Es domāju, ka PVD taču nevajadzētu interesēt, vai interneta veikalos tiek pārdoti plazmas TV vai Nokia mobilie telefoni, vai arī grāmatas. PVD varētu interesēt, vai interneta veikalos netiek piedāvāts problemātiskais HYDROXYCUT, vai ne?

2. Atveram Google Latvijai lokalizēto variantu.

3. Ierakstām meklēšanas frāzi HYDROXYCUT, izvēlamies “Meklēt Latvijas lapās”, nospiežam “Google meklēšana” pogu. Ja iepriekšējie punkti sagādā problēmas, spiediet uzreiz šeit.

4. Tiks atgriezts saraksts ar visām Latvijā izvietotajām lapām, kurās ir pieminēts HYDROXYCUT. Daļa no lapām ir interneta veikali, daļa nav. Kas tālāk jādara, man, es ceru, nav jāmāca.

Lai veicas!

Bet, ja nopietni, šeit kāds ir pamatīgi kļūdījies. Konkrēti - šis kāds ir Finanšu ministrija. Pie tam kļūda ir pamatīga. Ja situācijā, kad valstī praktiski visiem iedzīvotājiem samazinās ienākumi, kad ir prasība no SVF samazināt valsts tēriņus, priekšlikums palielināt ministra algu par aptuveni 50% ir, maigi sakot, dīvaini.

Un šeit runa nav par kaut kādu nenozīmīgu drukas kļūdu, kas izskatās muļķīgi, bet ir cilvēcīgi saprotama. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju šo “kļūdu” diezgan pamatoti varētu uzskatīt par ņirgāšanos. Tāpēc kādam vajadzētu šo grēku dēļ ciest, vai ne?

Kuram - tas gan ir pavisam vienkārši. Šo likumprojektu bija paredzēts izskatīt Valsts sekretāru sanāksmē. Likumprojektu uz turieni nes FM Valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, kuram droši vien vajadzētu būt galīgajam apstiprinātājam šim dokumentam.

Un es esmu piekritējs šādam principam. Ja ir radusies maza kļūdiņa, cieš maziņš darbinieks. Bet, ja ir radusies liela kļūda, kārtīgu žagaru bunti dabū lielais priekšnieks.

Un Eināra Repšes vietā pirmais, ko es rītdien izdarītu - palūgtu Mārtiņam Bičevskim savākt smukā kastē savas mantiņas un atbrīvot Finanšu ministrijas Valsts sekretāra kabinetu. Cik vien ātri iespējams. Un nedomāt par to, cik ļoti par šādu notikumu attīstību raudās Tautas partija.

Šoreiz pievērsīsim uzmanību mūsu kolektīvajam noskaņojumam. Nebūs labi. Jo tuvāk nāk vasara, jo populārāks kļūst viedoklis, ka valsts bankrots ir vienīgā mūsu reālā perspektīva. Es piedāvāju mums, tiem, kas no šīs lietas stāv pārāk tālu, lai spētu to ietekmēt, par to vairs nedomāt. Vismaz sliktas domas vairs nedomāt.

Patiesībā tie, kam būtu aktīvi jāsatraucas par to, ko viņi savā dzīvē tālāk darīs, ir mūsu valsts vadoņi esošie un bijušie. Es nerunāju tikai par ministriem, bet par visiem, kas, tā teikt, ir savu roku pielikuši. Es patiešām nespēju iedomāties nevienu loģisku iemeslu, kāpēc nākamajās Saeimas vēlēšanās būtu kādam no viņiem jādod vēl viena iespēja. Nu, patiešām nevaru. Pateiksiet kāds?

Tāpēc es ieteiktu visiem valsts atbildīgo iestāžu augstākā līmeņa vadītājiem apdomāt, ko nu. Ja mūsu valstī notiks normāls process, ka par neveiksmi vadītājs atbild ar savu vietu, tad vēl mazliet vairāk par gadu un viss - draud kompensācija un aktīva CV sūtīšana potenciāliem darba devējiem.

Un nepārprotiet mani. Visas partijas, kas ir atradušās varai tuvumā, ir nevēlamas - tas ir mans viedoklis. Neskatoties uz to, ka ir atdalījušies, jo rēķini rādīja, ka tā var punktus savākt. Jo rezultātu mēs redzam. Nepiekrītat?

Bet nu par mūsu domāšanu. Mēs nespējam ietekmēt to, vai pēc Jāņiem būs bankrots vai nebūs. Tāpēc rūpes par to ir jāaizmirst. Ja valsts bankrotēs, tad jau redzēs, kas tad būs. Jauna un vērtīga pieredze, vai ne?

Tas, ko mēs spējam ietekmēt, ir mūsu katra paša dzīve. Un par to nedrīkst domāt sliktu. Būsiet jau dzirdējuši no manis vai no kāda cita, ka tu esi tas, kas ir tavās domās. Varam celt gaismā piesaistīšanas likumu (Law Of Attraction) vai kādas citas ezotēriskas lietas, bet es paskaidrošu vienkāršāk.

Ja jūs domāsiet, ka būs slikti, jūs necentīsieties neko uzlabot, jo “nav jau jēgas”. Toties, ja jūs domāsiet, ka ar jums viss būs kārtībā, tā būs, jo jūs iekšēji zināsiet, ka bez darba nebūs vis nekas kārtībā, tāpēc ir jāstrādā. Un - kur ir darbs, tur ir arī rezultāts!

Ja jūs baidāties zaudēt darbu, iedomājieties, ka tas jau ir zaudēts un domājiet plānu B - ko jūs iesāksiet, lai uzlabotu savu dzīvi pie situācijas, kad esat zaudējis darbu. Ziniet, kas tad var notikt? Jums var sanākt izdomāt ko tik vērtīgu, ka pēc kāda laika uzrakstīsiet atlūgumu pat, ja nebūsiet atlaists.

Pārstājiet rūpēties par to, par ko ir jārūpējas ministrijām ar visiem ministriem, valsts sekretāriem, viņu vietniekiem un neskaitāmiem direktoriem. Lai viņi cenšas kaut ko saglābt, kas vēl ir glābjams. Novēlēsim viņiem veiksmi, jo nevienam jau no tā sliktāk nekļūs, ja viņiem izdosies. Bet, kamēr viņi tur cenšas tā, ka asinis pa degunu, padomājiet, ko JŪS darīsiet.

Uzaiciniet draugus uz vakariņām. Tai vietā, lai ar Panorāmu fonā pamatoti gānītos par situāciju valstī un nejēgām, kas par to visu ir atbildīgi, izslēdziet TV un padomājiet, ko jūs varētu iesākt. Un no manis viens galvenais ieteikums, kuru ievērojot noteikti izdosies - radiet ko vērtīgu, citiem vajadzīgu. Ja jūs palīdzēsiet citiem, jūs par to tiksiet atalgoti!

Beigās palika sajūta, ka pasākuma mērķis bija tā tematiski prezentēt Dienas blogošanas iespējas. Labojiet mani, ja kļūdos. Bet, nu, vienalga, bija OK. Šis tas vērtīgs nāca klāt.

Zigurds Zaķis ļoti labi noprezentēja. Dinamiski un iedvesmojoši. Artūrs Mednis arī labi pastāstīja, bet es to visu jau zināju, tā ka nekas jauns. Kristaps Skutelis varēja mazāk kautrēties no savas pieredzes, tā vismaz no malas izskatījās. Nu, ja reiz Platforma izmantoja nelegālu programmatūru, būs mācība viņiem nākotnei. Vai nu tā nedarīt, vai arī noslēpt pēdas. Malacis.

Uzzināju, ka Jurim Kažam ir vēl vairaki blogi. Vērtīga informācija, pameklēšu Google. Man patīk viņa rakstīšanas stils. Uzstāšanās ne pārāk.

Štokenbergs toties vispār neaizrāva. Pirmkārt, varētu pamācīt, ka labas prezentācijas pamatā nav visus brīdināt, ka viņš neprot runāt. Iespējams, ka tas nokāva kādus 50% ekspektāciju, bet fakts ir tāds, ka uz beigām izvilku laptopu, lai atbildētu uz e-pastiem. Jā, Dienai mīnuss, ka wireless bija zem paroles, man patīk atrasties kontaktā ar savu e-pastu un par to nemaksāt.

Bet Šīns savulaik tika lūgts blogot, bet tagad tika lūgts uzstāties. Nu tad kaut ko arī pateica. Mēģināja pierunāt visus blogot iekš Dienas, jo tas būtu jauki. Nu, ja.

Un beigās komentārs no manas puses par 5.varu. Pierakstiet kaut kur to, ko es esmu vienmēr un visur apgalvojis. Katram ir jādara tas, kas viņam patīk un padodas. Tad no viņa strāvos enerģija, visa pasaule redzēs, ka viņš to dara no sirds. Ja viņam vienmēr ir ko teikt un tas viņam sanāk saistoši, viņš raksta blogu. Vai vairākus. Ja viņš vairāk spēj panākt ar savu balsi, spēj intervēt cilvēkus “dzīvajā”, viņš taisa podkāstus. Bet, ja vēl labi izskatās, tad dara kaut ko ar video. Ja saprot ekonomiku, tad pārliecina citus par savu taisnību šajā jautājumā. Bet, ja ir labs bērnu psihologs, tad dod padomus ģimenēm par audzināšanas tēmu.

Nevajag spiest no sevis ārā to, kas nepadodas, tikai tāpēc, ka kāds cits ar to nopelna naudu. Nauda seko talantam. Vara seko talantam. Ja nebūs talanta tajā, ko dari, no tevis novērsīsies.

Un galvenais jautājums forumā bija par to, kam būs lielāka vara nākotnē - tradicionālajiem medijiem vai blogiem. Pierakstiet arī šo. Tagad un arī turpmāk vara ir un būs individuāliem cilvēkiem. Ja tu dari to, kas tev padodas, ja tu to dari lieliski, ja tu to dari labāk par citiem, tavu viedokli vēlēsies uzzināt neatkarīgi no tā, vai tu raksti neatkarīgā blogā, vai lielākajā laikrakstā. Un tas, kura viedoklī ieklausās, tam pieder ietekmēšanas vara.

Ceru, ka ikkatrs no mums šo varu izmantos pozitīvos nolūkos!

Pirmkārt, es gribētu uzsvērt valdības nozīmi. Mani nepavisam neuzrunāja doma, ko Dombrovskis pauda intervijā vienā BBC raidījumā, kurā bija stāsts par to, cik Latvijā tagad ir slikti. Doma aptuveni tāda, ka iepriekšējā valdība pieņēma sliktus lēmumus, bet kāpēc ir jācieš visai tautai - tāpēc, ka ievēlēja šo slikto valdību. Katrai tautai pienākoties tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Skan sadistiski - neiedevāt man 51%, tāpēc tagad saņemiet!

Plāns nepareizs. Ja Dombrovskim ir plāns nākamreiz atšaudīties ar to, ka tagad neko nevar darīt, jo iepriekšējie visu salaida dēlī, bet tagad krīze ir šausmīgais spēks, kam pat Lāčplēsis nevar pretī stāties, labāk būtu, lai viņš pazūd pēc iespējas ātrāk.

Mēs katru no viņiem esam ievēlējuši nevis tikai tāpēc, lai labajos laikos visas izaugsmes pierakstītu kā savus nopelnus, bet arī, patiesībā galvenokārt, lai sliktajos laikos uzņemtos atbildību un atrastu ceļu ārā no purva. Ja viņi to nespēj, man rodas viens konkrēts jautājums - kāda suņa pēc mums viņi ir vajadzīgi? Ja krīze ir force majeure, tāda tā paliks arī bez viņu līdzdalības.

Tā ka, zaķīši, lūdzu - pietiks filozofēt, valstij ir grūti, nu ir pienācis laiks strādāt. Cik mums ir valsts “pārvaldē” nodarbināti? Esmu dzirdējis par 14%. Izklausās ievērojams spēks. Rādiet, uz ko esat spējīgi. Ja nevarat, protieties kauna, esiet tik laipni, uzrakstiet atlūgumus. Un bez kādām kompensācijām.

Einšteins teica - atrisināt problēmas nav iespējams, izmantojot tā paša līmeņa domāšanu, ar kādu tās tika radītas. Man neizskatās ticami, ka mūsu vara ar pašreizējo domāšanas līmeni kaut ko atrisinās. Plāns pagaidām ir vienkāršs - mums aizdod naudu, mēs ar to rīkojamies tā, kā mums liks. Un naivi ceram, ka, mūsu intereses tiks ievērotas. Un nedarām neko huligānisku.

Man šķiet, ka, ja mēs gribam no krīzes iziet stiprāki, mums tieši prasās izdarīt ko huligānisku. Nejautāt, vai drīkstam, bet darīt. Ja mēs 1918.gadā un vēlāk būtu darījuši to, ko no mums sagaida, nebūtu nekādu sarkanbaltsarkano, nekādu “Dievs, svētī Latviju”, nekā.

Mēs pēdējā laikā (nez kāpēc gan tikai pēdējā laikā…) dzirdam, ka dzīvot uz kredīta ir slikti. Tad varbūt beidzam? Sākot ar starptautisko aizdevumu. Un kā jums patiktu ideja par to, ka pasauktu ārvalstu banķierus un izlemtu par noteikumiem, uz kādiem iedzīvotāju parādi tiek atlaisti? Pretējā gadījumā pati Latvijas valsts izlemj, ka nav mums vairs nekādu parādu zviedru u.c. bankām.

Uz šiem iegūtajiem līdzekļiem kaut ko varētu uzcelt, vai ne?

Cietīs valsts reputācija? Reputācija - tas ir kaut kas, kas Latvijai ir ūber-augsts un kas ir nesis neiedomājamu peļņu pēdējās desmitgadēs?

Jā, huligāniskai rīcībai būtu konsekvences, mūs noteikti neieredzētu pasaules augstākajās aprindās. Bet, pavisam godīgi, ja mēs paskatāmies no cilvēciskā viedokļa - cik pašreizējais “krīzes pārvarēšanas” kurss prasīs Latvijas iedzīvotāju upurus (fiziskus, morālus) - vai mums nevajadzētu būt vienalga par to, ko par mums domā augstākā sabiedrība? Un - varbūt mēs varētu būt kā piemērs citiem - valsts, kas savus pilsoņus stāda augstāk par banku akcionāru dividendēm?

Turpmāk vēl - ieteikumi tiem, kas uz valdību pārāk necer. Un pareizi dara.

Ziņa: Afganistānā legalizēta ģimenes locekļu izvarošana. Lai lasītu rakstu, jābūt vismaz 18 gadus vecam (OK, te vēl var meklēt saprāta pazīmes un iedomāties, ka šie rūpējas, lai nepilngadīgi tādas šausmas nelasītu). Bet te vēl labāk - raksts ir ievietots zem kategorijas “Sekss, pikantie fakti”.

Es atvainojos, kas te ir pikants? Izvarošana, Mangoprāt, tagad ir nokļuvusi zem pikantām lietām? Es saprotu, pikanti būtu, ja Karzajs atļautu mošejās ar seksu nodarboties, bet izvarošana? Un vēl laulības ar nepilngadīgajiem. Palasiet Khaled Hosseini “A Thousand Splendid Suns”, varbūt tad pikantuma sajūta pazudīs, idioti!

Bet shēma, ja tā vienkāršoti pasniedz, mūsu valstij ir šāda. Atnāk vīri ar naudas maisiem un dod. Naudu. Daudz naudas. Ja pietrūkst, dod vēl. Dod jebkādiem mērķiem. Vari dibināt uzņēmumu, vari celt māju, vari braukt ceļojumā, vari arī vienkārši nodzert, ja nu tāda vēlme ir.

Neviens nebrīdina, ka nav tas viss tik stabili, kā reklāmas bukletā. Piemēram, cik no jums tika brīdināti par to, ka, ja ģimene zaudē lielu ienākumu daļu, jums var rasties grūtības ar parāda atmaksu, kas var radīt konsekvences? Lika kāds “septiņreiz nomērīt”?

Tai vietā mums teica, ka jāņem. Visa pasaule dzīvojot uz parāda, tāpēc mums arī vajag. Nu, super, loģiku pabīdam malā, tā mums nebūs nepieciešama!

Kas rodas parāda rezultātā? Skaista dzīve, tas, ko jums reklāmās rāda? Nu, ne gluži. Rodas atkarība. Jūs esat atkarīgi no saviem ienākumiem. Ja jums ir uzkrājumi, jūs jebkurā brīdī varat izdomāt mainīt savu dzīvi - pateikt “paldies par sadarbību” apnikušam darba devējam vai vispār paņemt pusgada atvaļinājumu un aizbraukt kaut kur pasaulē garīgumu meklēt. Toties, ja jums ir parāds, jūs esat ļoti atkarīgi no saviem ienākumiem. Faktiski ir tā, ka darba devējs jums var pieprasīt strādāt “labāk”, “vairāk”, ātrāk”, piedraudot jums pateikt “paldies par sadarbību” un palaist darba tirgū, kurš nu mums tagad ir tāds, kāds ir… Un jums nav, ko iebilst, jo tā smukā māja, kas nav vēl uzcelta, ir atkarīga no tā, ko jums katru mēnesi pārskaita jūsu darba devējs.

Un te tālāk paliek vēl interesantāk. Labi, jūs pieliekat savām spējām vēl 100%, strādājat pat vēl vairāk, nekā no jums atļāvās gaidīt, bet notiek kaut kā netīšām tā, ka jūsu ģimenes otra pelnošā puse paliek bez darba. Ienākumi sarūk, bet bērniem skolā jāiet, rēķini visādi jāmaksā, vecākiem jāpalīdz. Kredīta atmaksai nauda nepaliek.

Sākumā banka taisa PR un saka, ka būs jau labi, atnāc visu sarunāsim. Tu aizej sarunā, varēsi, piemēram, pusgadu nemaksāt. Procenti, protams, griežas, kur nu bez procentiem, nav jau te Sarkanais Krusts nekāds. Bet tad paiet pusgads, banka redz, ka ekonomika ir vēl tādā pašā “tūtā”, kādā tā bija pirms kredītbrīvdienām, brīnums nav noticis, zaudētā darba vietā nekas nav atrasts, tevi darba devējs ir atalgojis par labu darbu un algu samazinājis tikai par 20%, tā kā, draudziņ, neizskatās labi, nemaz neizskatās. Ņemsim mēs tavu smuko māju. Jā, bet, tā kā mēs to māju novērtējam drusku tā kā mazāk, nekā tev liekas, ka tai vajadzētu maksāt, tev vēl būs kaut kāda summiņa jāatmaksā.

Par to vajadzēja domāt, kad kredītu ņēmi.

Un te nu mēs esam vai arī būsim, ja vēl neesam. Nav smukās mājas, bet ir parāds. Nav darba, bet ir parāds. Smagi jāstrādā, lai naudu atdotu bankai. Vai neesat dzirdējuši situācijas nosaukumu, kad tev ir smagi jāstrādā, bet tu par to dabū tikai tik, cik vēdera tiesa? Nebija verdzība?

Mums valūtas fonds dos naudu. Iedos naudu un mēs varēsim kādu laiku izvilkt, bankrots neiestāsies tik ātri, kā plānots. Izvilksim ilgāk kā līdz Jāņiem. Respektīvi, valsts iestādēs strādājošie varēs saņemt naudu, kuru samaksāt bankām. SVF mums dos naudu, kuru mēs tūlīt atdosim tālāk.

Starp citu, cik mums te ir vietējās bankas nozīmīgas? Viena bija, bet tā jau laikam vairs neskaitās. Bez tam, arī tai ir naudu jāatdod sindicēto kredītu devējiem, tā ka, saprotat, par ko es runāju? SVF mums aizdos naudu, kuras mums nebūs. Tai vietā mums būs kas? Pareizi - mums būs parādsaistības. Uz ilgiem gadiem.  Iepriekšminēto terminoloģiju izmantot?

Un nav jau tā, ka mums iedos naudu, kuru varēsim ieguldīt tā, lai beigās, kad esam kārtīgi “atvergojušies”, paliktu kaut kādos minimālos plusos. Aizdod mums uz SVF noteikumiem. Kā teica eksperts (kura vārdu vēl joprojām nezinu, jo tikai pa gabalu dzirdēju), tajos nav iekļautas mazās skolas un veselības aprūpe.

Kas notiek, ja nav veselības aprūpe tuvu mājām, gan jau katram ir skaidrs. Bet kas notiek, ja nav skola tuvu mājām? Tad ir slikta izglītība, tad pie pirmās izdevības atmet ar roku reizrēķinam, glītrakstīšanai, ekonomikai, ētikai un filozofijai, iesēžas traktorā un aizbrauc uz ciema “točku” pēc spirta. Un ir paklausīgs pilsonis, dara to, ko pagasts, valdība un baznīca liek. Nav vairs nekādas pastāvošās iekārtas apšaubīšanas, jo prātiņš tak mazliet par īsu ir…

Tāds nu mums tagad ir rezultāts tam, kas notika pēdējos gadus. Naudu notrallinājām katrs atsevišķi, bet tagad būs jāatdod visiem kopā. Vienalga, vai tu ņēmi kredītu vai neņēmi, kopīgajai uzdzīvei būs ietekme uz tavu bērnu dzīvi.

Šis bija negatīvais raksts. Bet - tā kā es šajā blogā neizgāžu negatīvās emocijas, bet meklēju risinājumus, es tagad dažas dienas padomāšu un tad atkal uzrakstīšu. Pierakstieties uz RSS, tā būs drošāk. Lapas augšējā labējā stūrī.

Vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju - 36% - pauž atbalstu importēto preču boikotam, savukārt 26% teicās esam gatavi maksāt vairāk, lai tikai varētu iegādāties Latvijas preces, liecina kārtējais „DnB NORD Latvijas barometra” pētījums.

Es nesaprotu tos cilvēkus. Nepirkt nevienu importa preci. Izvēlēties Latvijas preci, neskatoties uz to, ka importa ir lētāka un, piemēram, garšo labāk. Un vēl 26% ir pat gatavi piemaksāt, lai kāds ražo viņiem preci, kuru tagad nevar Latvijā ražotu nopirkt, bet ļoti gribās gan. Respektīvi, uztaisi man jebkādu mēslu, uzliec viņam pienācīgu uzcenojumu un nogrūd to man. Bet neaizmirsti uzlikt “Made in Latvia”!

Jūs domājat, ka tā ir vietējo ražotāju atbalstīšana? Es domāju, ka tā ir viduvējības atbalstīšana! Tai vietā, lai piespiestu vietējo ražotāju pacensties un saražot labāku preci, te cilvēki ir gatavi pirkt to, kas ir sanācis, tikai tāpēc, ka tas ir vietējais ražojums.

Kur jūs, mīļie, piemēram, vīnu pērkat? Pirms kāda laika veikalos varēja dabūt vietējā ražojuma numurētos kaut kādus galda vīnus. Patika? Tagad katrā tirdziņā var nopirkt vietējo alternatīvu Itālijas, Francijas, Čīles ražojumiem - rabarberu vīns. 6 lati pudele, trešdaļu izdzēru ar lielu piespiešanos, pārējo izlēju ārā.

Kad es mājās cepu picu, man vislabāk tā sanāk tieši ar viena ražotāja desu. Ražotājs, kā par nelaimi, ir no Itālijas. Es esmu mēģinājis ar vairākām mūsu ražojuma salami desām (pie tam, dārgā gala, lai būtu objektīvs), bet nekā - garšo pēc šausmīgiem garšvielu maisījumiem!

Un es tagad varētu uzskaitīt sarakstu ar ēdieniem, par kuriem varat aizmirst, ja vēlaties būt “patriotiski”. Suši, enchiladas… Vēl vajag, neesmu pašu fantāziju ierosinājis?…

Protams, ja vienīgais, ko proti, ir karbonāde ar vārītiem kartupeļiem, jeb arī kotletes ar ceptiem kartupeļiem, jeb arī cita šo ēdienu kombinācija, manis iepriekš aprakstītais nav nekāda problēma. Labu apetīti!

Un vēl no manas puses - paldies briiC par to, ka viņš ir kā piemērs tam, ka katram ir iespēja paveikt ko vērtīgu, ja viņš dara to, kas viņam vislabāk patīk un padodas!