Negatīvisms
Turpinām par panākumu sasniegšanu, liekot lietā savu zemapziņu. Sākums iepriekšējā rakstā: Virzītājspēks.
Iepriekš rakstīju, ka zemapziņu var “ieprogrammēt”, sakot tai, kas ir jādara. Tieši, kas ir jādara, nevis, kas nav jādara. Tāpat, ja jūs sev sakāt, ko jūs varat vai nevarat izdarīt, tā tas arī notiks. Ja jūs pieņemat, ka kāroto darbu jūs nedabūsiet, ka jūs droši vien krīzes dēļ pirmo atlaidīs, ka nekad neiemācīsieties vadīt auto tāpēc, ka vienkārši neesat tam radīts, atcerieties - tā noteikti būs! Tāpēc, ka jūs to savai zemapziņai būsiet pateikuši, un tā cītīgi, katru dienu strādās uz šo nodefinēto mērķi.
Tāpat no citu puses. Ja kāds jums teiks, ka darbs ir neizdarāms, jūs to pieņemsiet kā faktu, ja vien sev neteiksiet, ka tā nav taisnība un darbs ir padarāms, pieliekot zināmu piepūli.
Un tagad informācija pārdomām. Bērns vai jaunietis līdz 17 gadu vecumam savā dzīvē ir dzirdējis “nē, tu nevari” 150 000 reizes, bet “jā, tu vari” 5 000 reizes (informācija no John Assaraf / Murray Smith grāmatas The Answer). Tas ir viens “nevari” pret trīsdesmit “vari”!
Vai ir vēl kāds drošāks veids kā ieprogrammēt zemapziņu uz faktu ka “nē, tu nevari”?! 17 gadus vecāki katru dienu saka savam bērnam “nē, tu nevari”, 17 katru dienu skolā māca, ka “nē, tu nevari”. Aizliegums aizlieguma galā. Nē, tu nedrīksti tur kāpt, tur iet, tev noteikti nesanāks, labāk dari to vienu lietu, kuru proti, nerunā tagad, netraucē, ne…, ne….
25 reizes dienā!
Toties “jā, tu vari” bērns dzird reizi dienā. Izņemot tās dienas, kad nedzird.
Attiecība viens pret trīsdesmit ir tāda, ka to vienu pat ir grūti pamanīt…
Man, piemēram, nav jautājumu, kāpēc lielākā daļa sabiedrības baidās mēģināt ko jaunu, baidās uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus.
Padomāsim par sekām, pirms mēs sakām saviem bērniem “nē, tu nevari, nedrīksti”. Un nākamajos rakstos pamēģināsim padomāt, kas ir darāms ar mums.
Jauki uzrakstīts. Bet šīs “programmēšanas” rezultāts ir atkarīgs no tā, dzirdot “nē tu nevari” padomā tas, kurš dzird. “negatīvi ieprogramēt” kādu sanāks tikai tad, ja viņš padosies un tiešām noticēs “nē, es nevaru un nevarēšu”.
Par bērniem - žēl, ka šādi dara daudzi vecāki
Te ir mazliet otrādi. Ja visu dzīvi ir stāstīts, ka “nevari”, tad grūtības ir iestāstīt “vari” un panākt, lai indivīds padodas un tiešām notic, ka viņš var.
“Ko nu mēs, mēs jau maza tautiņa, neko nevaram” kaut ko izsaka? Un tādi piemēri ir no ikdienas dzīves ļoti, ļoti daudz.
Citiem vārdiem - neargumentēts “NĒ” iesēdināts zemapziņā var nodarīt gana neaprakstāmi daudz sliktu lietu cilvēka dzīvē - diemžēl esmu pārbaudījis! Sākot ar nepārejošiem nekontrolējamiem stresiem/bailēm un beidzot ar reālu lēmumu nepieņemšanu un “pārdegšanu”.