e.z.livin’

Kaut kad jau rakstīju, ka braukšu īsā atvaļinājumā uz Šveici. To arī izdarīju, vakar atgriezos. Ko es tur redzēju, varat un arī vēl varēsiet palasīt iekš Brīvdienu Atpūta.

Mazliet pārdomas par šo visnotaļ interesanto valsti. Un ko mēs varētu no tā visa mācīties.

Šveici, ja neskaita visas pārējās tautības, apdzīvo trīs pamattautas - vācieši, franči un itāļi. Tā, liekas, ir ideāla kombinācija - itāļi gatavo ēst, franči taisa vīnu, bet vācieši pelna naudu. Man šķiet, ka tas tā arī strādā, ka tas nav nekāds joks.

Tur esot man atkal prātā ienāca mūžīgais jautājums. Kā ir pareizāk - cilvēki ir mierīgi tāpēc, ka viņiem ir viss OK ar materiālo stāvokli, jeb cilvēkiem ir viss OK ar materiālo stāvokli tāpēc, ka viņi nestreso? Es kaut kā vairāk sliecos uz otro variantu.

Viegli jau ir pateikt - būtu mums dzīves līmenis tāds kā Šveicē, mēs arī būtu ļoti laimīga tauta. Bet kā jums liekas, vai šveiciešiem kāds atnesa to dzīves līmeni un uzdāvināja tāpat par neko? Vai tomēr neliekas, ka viņi ir rūpīgi strādājuši jau gadsimtiem ilgi, gan stratēģiski, gan ikdienā, un tagad ir uzskatāmi redzams šī darba rezultāts?

Kurš būs tas jaukais tēls, kurš mums, mazajai, daudzcietušajai, karu postītai tautiņai laimi nesīs, par to neko pretī neprasot?

Jeb varbūt tomēr ir katram jāsāk pašam ar sevi? Ja katrs priekš sevis dzīvi sakārtosim, tad varbūt visi kopā arī laimīgāki būsim?

Neesam īstajā laikā un vietā? Neviens izņemot mūs pašus nespēs radīt šo “īsto” laiku un vietu. Tāpēc - pie darba!

Tēmas: Ceļošana //